Kad garlaicība pārvērtās par ceļojumu

[emeraldvoluminous]

Es nekad neesmu bijis ceļotājs. Ne jau tāpēc, ka negribētu. Vienkārši – naudas nav. Strādāju par apkopēju skolā. Alga – smieklīga. Dzīvoju kopā ar mammu, kurai pensija tikpat maza. Mēs abas knapi savelkam galus. Par ceļojumiem varējām tikai sapņot. Bet es vienmēr gribēju aizbraukt uz Norvēģiju. Redzēt fjordus. Elpot to gaisu. Kaut reizi mūžā.

Man ir 29 gadi. Drauga nav. Bērnu arī. Tikai es, mamma un mūsu mazais dzīvoklis Ķengaragā.

Tajā piektdienā es biju mājās viena. Mamma aizbrauca pie savas māsas uz laukiem. Es noskatījos trīs seriālu sērijas, apēdu vakariņas un jutos... tukša. Nevis skumja, bet tā – nekur neejoša. Paņēmu telefonu. Sāku skrollēt. Kaut kādas reklāmas, spēles, veikali.

Un tad es ieraudzīju baneri. "Laimē ceļojumu!" Es parasti neticu tādām lietām. Bet šoreiz es noklikšķināju. Kāpēc? Varbūt tāpēc, ka biju nogurusi no rutīnas. Varbūt tāpēc, ka gribēju ticēt.

Vietne atvērās. Skaists dizains, viegli saprotams. Es reģistrējos – vārds, e-pasts, parole. Divas minūtes. Tā es nokļuvu vavada.ee. Sākumā neko nesapratu – spēles, bonusi, griezieni. Bet bija arī vienkārši spēļu automāti. Vecā labā klasika. Es nolēmu pamēģināt.

Es ieliku 10 eiro. Tikai desmit. Ja zaudēšu, tad zaudēšu. Sāku griezt augļu spēli. Likmi uzliku 5 centi. Griezu lēni. Pēc desmit minūtēm man bija 8 eiro. Pēc divdesmit – 5. "Nu, sanāca," nodomāju. Bet kaut kas lika turpināt.

Es pārslēdzos uz citu spēli – ar ziediem un tauriņiem. Skaista, mierīga. Griezu vēl. Un tad – bonuss. 45 eiro. Es izņēmu 40, atstāju 5. Nopirku mammai ziedus. Viņa bija laimīga. Bet es joprojām domāju par Norvēģiju.

Pagāja nedēļa. Es atkal ielogojos vavada.ee. Šoreiz ieliku 15 eiro. Izvēlējos spēli ar okeāna tēmu – zivis, delfīni, koraļļi. Griezu. Pēc stundas man bija 22 eiro. Pēc divām – 18. Nekā liela. Bet tad es pamanīju, ka spēlei ir džekpots. Mazs, bet tomēr.

Es turpināju. Pēc vēl stundas – džekpots. 680 eiro. Es izņēmu 650. Sēdēju un skatījos. 650 eiro. No 15. Es varētu nopirkt biļeti uz Norvēģiju. Lēto aviokompāniju. Varbūt vēl paliktu naktsmītnei.

Es piezvanīju mammai. "Mamm, es braucu uz Norvēģiju." Viņa domāja, ka jokoju. "Nē, tiešām," es teicu. "Es sakrāju." Viņa neprasīja, kā. Es nepateicu.

Biļete maksāja 120 eiro. Naktsmītne – 300 par piecām naktīm. Palika 230, ko paņēmu līdzi. Es aizlidoju. Pirmo reizi mūžā. Redzēju fjordus. Staigāju pa Bergenu. Elpoju to gaisu. Tas bija skaistāk, nekā jebkad biju iedomājusies.

Atgriežoties, es biju citāda. Ne jau bagāta, bet piepildīta. Un es zināju, ka tas ir tikai sākums.

Es turpināju spēlēt vavada.ee, bet savādāk. Es ieliku 20 eiro mēnesī. Ja uzvarēju, noliku malā ceļojumiem. Ja zaudēju – neko. Tā es sakrāju vēl 400 eiro pēc dažiem mēnešiem. Aizbraucu uz Itāliju. Pēc tam – uz Spāniju. Katru reizi ar lētāko biļeti, ar vienkāršāko naktsmītni. Bet es redzēju pasauli.

Lielākais laimests nāca pirms Ziemassvētkiem. Man vajadzēja naudu dāvanām. Es atvēru vavada.ee, ieliku 10 eiro. Spēlēju to pašu okeāna spēli, ar kuru laimēju pirmo reizi. Pēc pusstundas – bonuss. 1140 eiro. Es izņēmu 1100. Nopirku mammai jaunu ziemas mēteli. Nopirku sev jaunu somu. Nopirku dāvanas visai ģimenei. Palika vēl 600, ko ieliku krājkontā – nākamajam ceļojumam.

Kopš tā laika ir pagājis gads. Es joprojām strādāju par apkopēju. Bet es jūtos savādāk. Man ir mērķis. Katru mēnesi es nolieku malā naudu – daļu no algas, daļu no laimestiem. Es plānoju nākamo ceļojumu – uz Islandi.

Vai es joprojām spēlēju? Jā. Bet tikai tad, kad man ir lieka nauda. Tikai vavada.ee. Tikai ar mazām likmēm. Un tikai tad, kad es zinu, ka varu atļauties zaudēt.

Es zinu, ka kasiino ir kasiino. Bet man tas deva vairāk, nekā atņēma. Deviņi ceļojumi divu gadu laikā. Deviņas reizes, kad es redzēju pasauli. Deviņas reizes, kad es jutos dzīva.

Vai tas ir pareizi? Nezinu. Bet es zinu vienu – es neesmu zaudējusi kontroli. Es neesmu kļuvusi atkarīga. Es esmu tikai sieviete, kura atradusi veidu, kā piepildīt savus sapņus. Ne jau ideālo, bet reālo.

Tāpēc tagad, kad kāds man jautā – "Kā tu vari atļauties tik daudz ceļot?" es smaidu un saku – "Es vienkārši ticu, ka pasaule ir liela, un es gribu to redzēt." Bet patiesība ir tāda, ka vavada.ee man palīdzēja spert pirmo soli. Un tad es jau gāju pati. Bez bailēm. Bez nožēlas. Tikai uz priekšu. Uz nākamo fjordu. Uz nākamo sapni.